“Izrāde ir par vardarbību un par nespēju par to runāt.” Saruna ar Arnitu Jaunsubrēnu

Jau nākamnedēļ, 2. un 3. septembrī Ģertrūdes ielas teātrī būs skatāma viesizrāde no Vācijas, ko veidojusi latviešu režisore Arnita Jaunsubrēna.

Formas ziņā Wearing a Bear atrodas uz robežas starp izrādi un instalāciju. Tajā apvienoti gan ierakstā fiksēti audio stāsti un video, gan reālā laikā norises, kuras skatītāju acu priekšā veic izrādes dalībnieki. Skatītāji uz izrādi tiek ielaisti konkrētos sākuma laikos nelielās grupās, taču to, kādā secībā un cik ilgi skatīties, izvēlas viņi paši, brīvi pārvietojoties pa spēles laukumu. 

11973338_10207632097631392_1899717226_oIzrādes autore ir Arnita Jaunsubrēna, kas šogad absolvēja Gīsenes Lietišķā teātra institūtu, vienu no vadošajām laikmetīgā teātra skolām Eiropā, no kuras nāk tādi mūsdienu skatuves mākslā starptautisku atzinību guvuši kolektīvi kā Rimini Protokoll un Gob Squad, kā arī individuāli mākslinieki, piemēram, ilggadējais Berlīnes Volksbühne dramaturgs un režisors Renē Polešs (René Pollesch), performances mākslinieks Otmārs Vāgners (Otomar Wagner) multimediālie mākslinieki Tomass Martiuss (Thomas Martius), Jirgens Frics (Jürgen Fritz) un citi.

Pirms mācībām Vācijā Arnita bija viena no režisora Viestura Kairiša dibinātās teātra grupas United Intimacy līdzveidotājām, skatuves mākslā debitējot ar izrādi Runā Rīga (2007), kas tapa sadarbībā ar Andreju Jarovoju.  Šobrīd Arnita dzīvo un strādā Berlīnē.

Formas ziņā Wearing a Bear ir uz robežas starp izrādi un instalāciju. Varbūt vari pastāstīt ko vairāk par to – kā tas izpaužas un kāpēc tieši šāda izvēle ?

Izrādes forma atnāca pie manis pati. Tā kā studēju teātra zinātni, es bieži vien jautāju pati sev kā un ko vēl var darīt teātrī, ja es nevēlos skatītājiem vēstīt kaut ko tiešā veidā un ar aktiera ķermeni. Tā kā es nestrādāju ar klasiskajiem dramaturģijas tekstiem, nolēmu rakstīt šos tekstus pati un tā kā mani neinteresēja tos prezentēt izrādē „es” formā, tad dzima ideja, ka šie teksti, šī informācija līdz skatītājiem tiks novadīta sadalot to pa maņām – redzi, dzirdi un arī ožā un taustē. Mani ļoti fascinē tāds zināšanu prezentēšanas veids, kā to dara muzeji un izstādes. Līdz ar to arī izrāde Wearing a Bear savā ziņā ir izstāde, kurā „it kā” nekas nenotiek, bet patiesībā notiek ļoti daudz.

Par ko ir pati izrāde?

Izrāde ir par vardarbību un par nespēju par to runāt. Par sociāliem fenomeniem, kas mums ir apkārt, bet kuri nav redzami un kuri izpaužas vai kļūst redzami tikai nestandarta situācijās. Tā kā es pati studēju teātri, mani interesēja jautājums, kā inscenēt lietas, kuras nevar izstāstīt „es” formā, kā runāt par kaut ko, ko es pati neesmu piedzīvojusi, bet es zinu, ka tas pastāv. Šajā gadījumā es mēģināju saprast, kā vardarbība, konkrētāk sakot – vardarbīga nāve, ir kulturāli kodēta, kā tā tiek attēlota filmās, mūzikā un arī teātrī.

Šajā izrādē es mēģināju strādāt tādā kā kolāžas principā, šādi mēģinot attēlot manis pašas nespēju par to runāt. Tā problēma – nespēja runāt – kļuva par izrādes vienu no tematiskajiem stūrakmeņiem.

Izrādi var mēģināt uztvert kā sava veida tīklu vai deķi/segu, kas ir sašūta kopā no vairākiem gabaliņiem. Katrs no tiem tematiski strādā ar vardarbību vai upura tēmu sabiedrībā, kultūrā, ģimenē un dabā.

Un beigu beigās izrāde ir veltīta manai māsai.

Kas piedalās izrādē?

Izrādē piedalās četri cilvēki – četras aktrises, kā arī audio un video un daudz objektu. Es nosaucu arī citas izrādes detaļas, jo šī izrāde dzīvo no aktrišu un objektu līdzās pastāvēšanas un savstarpējās mijiedarbības. Aktrises es labprāt vēlētos saukt par izrādes – performances dalībniecēm – jo to, ko viņas izrādē dara, grūti nosaukt par tēlošanu, bet vairāk par darīšanu. Izrādei ir vairāk uzdevumos balstīta struktūra.

Aktrises ir manas skolas biedrenes, dažas vēl studentes, bet dažas, kā Katharina Speckmann, jau skolu beigusi māksliniece, kas profesionāli piedalās citu mākslinieku izrādēs. Arī Kristin Gerwien strādā kā solo māksliniece (ar skatuves vārdu – Birth of Jones). Sonja Risse un Hannah Ruoff vēl nav beigušas universitāti, bet jau strādā pie saviem projektiem un, protams, mācās.

Kur pirms tam izrāde ir izrādīta? Kā skatītāji to uztvēra?

Izrāde līdz šim ir izrādīta divas reizes. Bet es ceru, ka drīzumā būs nākamās izrādes, jo izrāde ir vēl pavisam „jauna”. Viss ir procesā!

Vispirms Wearing a Bear tika izrādīta Gīsenē, manā skolā, kur to redzēja gan skolas biedri, gan pasniedzēji, gan arī publika „no malas”. Jūnijā mēs ar izrādi bijām Karlsrūē, kur tā tika izrādīta festivāla Premieres ietvaros.

Pieredze rāda, ka skatītāji ir ļoti ziņkārīgi un labprāt pavada ilgu laiku telpā. Teksti tiek klausīti vairākas reizes pēc kārtas, skatītāji novēro gan izrādi, gan arī citus skatītājus. Bieži vien skatītāji „kalpo” citiem skatītājiem, tie neapzināti ieiet bildē, vai apskata lietas tai laikā, kad kāds cits uz to skatās, tādā veidā izrāde nekad nav viena un tā pati. Pārsvarā pēc izrādes ir daudz jautājumu, bet tas mani tikai iepriecina. Arī pēc izrādēm Rīgā esmu atvērta jautājumiem!

Kā mācības Gīsenē ir izmainījušas/ietekmējušas tavus priekšstatus par teātri ?

Mācības Gīsenē manus priekšstatus par teātri ir tikai stiprinājušas! Ja godīgi, šausmīgi mainījušās gan nē. Man liekas, ka Homo Novus festivāls tai laikā, kad vēl mācījos Kultūras akadēmijā, ļoti pozitīvi iespaidoja manu skatu uz teātri. Pēc tam darbi kopā ar vācu režisoru Franku Hoilu (Frank Hoil). Tas viss notika pirms mācībām. Arī mana saskarsme ar Rimini Protokoll notika Rīgā, vēl ilgi, pirms es sāku mācības Gīsenē.

Gīsene savā ziņā ir ļoti laba skola, it sevišķi, ja tev nav bail, ka tu ilgu laiku nezini, kas tu būsi! Tu vari būt viss un nekas, šo situāciju izturēt – tā ir Gīsenes skola!

Kādi ir tavi tālākie plāni/jauni projekti ?

Es turpināšu strādāt gan viena pati, kā projektā Wearing a Bear, kur es viena veidoju izrādes konceptu un pēc tam pieaicinu cilvēkus tā realizācijai, gan arī grupā. Kopā ar draugiem Kim Willems und Lea Schneidermann esmu izveidojusi kolektīvu Eliza Rescue Team, kas darbojas starp Berlīni un Frankfurti pie Mainas. Mūsu jaunākais projekts ir plānots nākamā gada sākumā.

Mans lielākais plāns ir biežāk strādāt kā dramaturģei. Es dievinu šo pozīciju projektā. Tā ir lieliska iespēja redzēt kā strādā citi un būt klāt, palīdzēt veidot jauna projekta koncepciju, to pārdomāt un palīdzēt. Man patīk palīdzēt!

Izrāde instalācija Wearing a Bear skatāma 2. un 3. septembrī no pl.19.00 līdz 22.00, ieeja ik pēc 15 minūtēm grupās līdz 6 cilvēkiem.

Viesizrādes Rīgā finansiāli atbalsta: Valsts kultūrkapitāla fonds un Hesenes Teātra akadēmija

Biļetes iegādājamas www.bezrindas.lv un galerijā ISTABA, rezervēšanai: kase@git.lv

Biļešu cena: 9 EUR, skolēniem, studentiem, pensionāriem – 5 EUR.