Izrādes viedotāji aicina pievērst uzmanību solidaritātei un iekļaujošai cilvēcībai, kas mums tik ļoti pietrūkst ikdienas attiecībās. Tas ir aicinājums būt kopā, atbalstīt citam citu, un izrādīt sapratni un empātiju, īpaši laikā, kad apkārtējā pasaule ir nedrošības un apdraudējuma pilna. Dejošana kopā simbolizē šo vienotību un kopības sajūtu, kas palīdz mums atkal sajust saikni ar citiem cilvēkiem - nevērtējot un nešķirojot tos.

Izrādē skan īpaši veidota elektroniskā mūzika, un jauniešiem atpazīstamas mūsdienu deju tehnikas - tehno, house un citas, veidojot kluba atmosfēru. Šie mūzikas un dejas virzieni veidojās 20. gadsmita 80. gados ASV un pēc tam Eiropā kā protests pret toreizējo sociālo, politisko un ekonomisko situāciju - bezdarbu, dzīves dārdzību, agresiju, kurā bija iemesti tā laika jaunieši.

Arī 21. gadsimta pirmās desmitgades ir iesākušās ar demokrātijas krīzi, neatgriezeniskām klimata pārmaiņām, kā arī ar lielākajiem masu protestiem cilvēces vēsturē. Taču mēs redzam, ka šobrīd pat masveida iziešana ielās vairs nespēj ietekmēt politisko dienaskārtību un panākt vēlamās izmaiņas. Tāpēc izrāde ir aicinājums meklēt iespēju izpaust sevi citā veidā - pavēršot skatu iekšup un ķermenī. Jo tas ir vienīgais, kas pieder mums pašiem.

Ilva Everte, LTV “Kultūras ziņas”, 30.11.2023:
Ko spējam pateikt ar deju? / Ieraksts / REplay.lv

ATSAUKSMES
Jete Anna Puriņa
LU HZF Baltu filoloģijas BSP absolvente, LKA studente
#kādajēga, 18.03.2024, kroders.lv

“(izrādes) nosaukums ļoti ieintriģē un aizrauj, jo bieži šādu frāzi gribas izteikt tiem, kas prasa mazliet vai ļoti par daudz. Bet es varu tik, cik es varu! Jautājums nav par to, ka netiek varēts vairāk – protams, ikkatrs spēj milzu kalnus gāzt, bet vai visi to grib? Un vai visiem tas ir jāgrib? Reizēm trūkst svaigas atklātības par mums pašiem un mums nozīmīgiem sīkumiem – par to, ka es jūtos noguris, ka negribu varēt daudz, ka varbūt gribu labāk mieru nekā spožus panākumus..
Cik skaisti dejotāji veido izrādes kompozīciju caur kombinācijām, to variācijām, kāpinājumiem, pāru un nepāru saspēlēm. Man nav sajūtas, ka mani kāds grib iespaidot vai ka kāds dejotājs vēlas parādīt savu izcilo tehniku. Drīzāk es jūtos pieņemta un mainīga līdz ar viņu kustībām.
Šī dejas izrāde skatītāju it kā ved dziļāk sevī. Tas veiksmīgi panākts arī ar skaņu un mūzikas partitūru, ko radījusi apvienība “m.a.t.a.d.a.t.a.”. Brīžam monotoni, brīžam jaudīgi, bet brīžam – klusums. Un dzirdama tikai dejotāju elpa vai skatītāju stīvās dzīvības pazīmes. Patīkami patiesi. Ar cieņu pret pašiem. Bet izrādes izskaņā tieši pretēji – mūzikas basi sit cauri visam ķermenim, sajaucoties ar pulsu, un tas kopā ar dejotāju izpildījumu mani aizved līdz pamatīgam emociju sakāpinājumam. Paši izrādes veidotāji aprakstā norāda: “Kad pasauli vienojošās saites ir sarautas, labākais, ko varu darīt, ir dejot un dejot kopā ar citiem.” Šis ir skaists atgādinājums ļauties. Par godu grūtībām un pelēkajiem posmiem, kad vairs nevar izturēt.
Izrādes lakoniskā darbības vide ļauj fokusēties uz svarīgāko – kustību un horeogrāfijas mainīgajām niansēm. Katra dejotāja izpildījums ir tik niansēti atšķirīgs, ar savu raksturu, lai gan kustības ir vienas. .. Četras dabas, četri indivīdi, kas izrādes gaitā saplūst un attaisno ideju, ka viss, ko varam, ir dejot. Izrādes režisoram Andrejam Jarovojam bez liekas mākslinieciskas uzpūtības ir izdevies radīt tīru un unikālu dejas izrādi. Caur deju uz aktuālām sajūtam.”

Saziņai par apmeklējumu: Anita Moora-Tropa, +371 26558324 anita.tropa @ gmail.com .