Divi brāļi, kurus radniecība saista gan kā rotaļu, gan cīņu biedrus. Šis spēks padara viņus arī par mūžīgiem sāncenšiem, nepārtraukti liekot izaicināt vienam otru un pārbaudīt, kur beidzas viens un sākas otrs.

Viņi palīdz viens otram, atbalstās viens pret otru, izmanto viens otru kā instrumentu, šķērsli, traucēkli - dara visu, lai uzturētu līdzsvaru un izvairītos no tiešas konfrontācijas. Bet kurš gan gūst labumu no šī trauslā pamiera?

Brāļu sāncensībā atmostas kaut kas sens – arhetipisks stāsts par robežu, kas vieno, un robežu, kas šķir. Cik daudz spējam dot un saņemt, nezaudējot līdzsvaru? Mīlestība, lojalitāte, greizsirdība un nodevība savijas viņu ķermeņos. Cīņa kļūst tikpat intīma kā apskāviens. Izrāde pievēršas robežām starp cilvēkiem - tieksmei tās uzturēt un vienlaikus pārkāpt.

Divi ķermeņi. Viens mēs.