Viņš piedzims par zēnu.
Viņam dos vārdu.
Viņam mācīs būt vīrietim.
Viņš gribēs uzvilkt papēžus.
Viņi teiks
– OY

Zēni neraud. Zēni nesūdzas. Zēni strādā normālā darbā. Zēni pelna naudu. Jā, zēni uzņemas risku. Zēni aizstāv savu ģimeni. Nē, zēni nerunā par emocijām. Zēni tur savu vārdu. Jā, zēni dzer un krāpj. Zēni iet karā. Zēni kļūst par vīriem. Jā, zēni strīdas. Zēni kļūst par tēviem. Jā, zēni izmanto savu spēku. Zēni māca citiem zēniem būt zēniem. OY.

1999. gadā piedzimst zēns. OY. Viņš aug ģimenē ar savām vērtībām un tradīcijām. Tur par politiku un reliģiju runāt drīkst, par bailēm, mīlestību, vientulību un citām emocijām – nē. Ar televizoru sarunāties ir vieglāk nekā ar sev tuvāko.

Zēns piedzimst laikā, kad krievijā mainās prezidenti. Viņš nekad tur nav bijis, bet kaimiņvalsts teju kļuvusi par vēl vienu ģimenes locekli. Zēns aug un pamazām saprot, ka ģimenes vērtības ne vienmēr sakrīt ar viņa paša vēlmēm un sajūtām. Vai aiziet no ģimenes nozīmē aizbēgt? Jā, zēni nebēg. Vai labāk paklusēt un palikt? Jā, zēni nesūdzas.

“BOY–OY” ir horeogrāfa Vladimira Goršantova autobiogrāfiska izrāde par pieaugšanu, ģimenes stāstiem un atmiņām, kas tiek nodotas no paaudzes paaudzē. Caur kustību izrādē sastopas feminīnais un maskulīnais, ģimenē mantotie priekšstati par vīrišķību un paša pieredze.