IEKŠAS

IEKŠAS

laikmetīgās dejas izrāde
horeogrāfe: Rūta Pūce
dejotājas un kustību materiāla līdzautores: Agate Bankava, Agnese Bordjukova, Anna Novikova-Tilčika, Marija Saveiko
scenogrāfe un kostīmu māksliniece: Līga Ūbele
gaismu mākslinieks: Niks Cipruss
skaņas dizains: Alise Pieče un Rūta Pūce
vizuālā identitāte: Aleksejs Beļeckis

producents: Ģertrūdes ielas teātris
pirmizrāde: 24/04/2024

Izrādes tapšanu atbalsta Valsts Kultūrkapitāla fonds, Rīgas Dome, Latvijas Kultūras akadēmija, Latvijas Dejas informācijas centrs, Horeogrāfu asociācija.

SPĒLMAŅU NAKTS skatītāju balsojums ►

Norises vieta:

Ģertrūdes iela 101a, Ģertrūdes iela 101a,

TUVĀKĀ IZRĀDE

trešdiena
24/04/2024
19:00

Citi datumi

Pirkt biļeti

Norises vieta

TUVĀKĀ IZRĀDE
trešdiena
24/04/2024
19:00

Apraksts

Slēpt aprakstu

Ķermenis ir arhīvs, kas glabā gan iekšējās pieredzes, gan ārējus kolektīvus nospiedumus. Izrāde izgaismo sadursmi starp individuālo un kolektīvo, iekšējo un ārējo, apslēptām alkām un esošo realitāti, kā metaforu izmantojot Latvijas laikmetīgās dejas nozari. Tā joprojām iet savu emancipācijas ceļu Latvijas kultūrpolitikā. Izrāde piešķir nozīmi subjektīvajam, godina ķermeni, atraisa balsi un iezīmē neatkarīgo mākslinieku ikdienu – vairāku lietu darīšanu reizē, izdegšanu, cīņu par savu nozari, nemitīgu uzdrīkstēšanos un reizē pielāgošanos.

Es gribu dot balsi iekšām, kas tik ilgi jau meklējušas ceļu izlauzties - reizē ar sviedru tērcīti, tūlīt aiz izelpas, kopā ar skaļāku kliedzienu un bezkaunīgi caur nekontrolētu kustību. Iekšas vairs nevar pielāgoties ārējai pasaulei. Tās izsūcas caur ādu un noklāj ikdienu, skaļi manifestējot pašas sevi.

Manas iekšas ir laikmetīgā deja – tukša brīvības sajūta locekļos, izelpa caur visām ķermeņa daļām reizē, pazušana. Reiz pietika ar sajūtu, ka deja man patīk, ka mani tā aizrauj, dziedina un pilnveido. Tagad tā ir resurss, kas noenkuro fragmentētajā pasaulē. Tas ir arī politisks akts – izvēlēties darīt kaut ko tik neviennozīmīgu, ķermenisku, daudzslāņainu, trauslumu atverošu, godīgumu pieprasošu un marginālu.

Ja Saules karalis jeb Luijs XIV 17. gadsimtā būtu bijis sieviete vai viņa baleta vietā būtu izdomājusi laikmetīgo deju? Vai Laikmetīgā deja Latvijā ir pelnījusi savu māju, savu pili? Vai mēs varētu beigt pielāgoties?