No plašās burvestību literatūras visvairāk ziņu nāk par vilkačiem tieši Livonijā, kas vispār ir slavena kā burvju un raganu zeme. Ko tad mēs zinām?

Kādā Livonijas ciematā notiekošās konferences ietvaros ir sapulcējušies vairāku nozaru speciālisti, zinātnieki, lai katrs no savas perspektīvas spriestu par tik aktuālo vilkaču jautājumu. Konferencei ritot, izklāstot savas pārdomas, idejas un piedāvājot iespējamos problēmas risinājumus, tās dalībnieki piedzīvo gan dīvainu, gan pavisam ikdienišķu notikumu virkni. Šo notikumu sajaukums mijiedarbībā ar pēc grūti saprotamiem principiem pastāvošo, nekurienei līdzīgo vietējo vidi un kārtību liek konferences viesiem sajust kādas citādas blakus pastāvošas realitātes iespējamību un līdz ar to viņu pašu līdz šim pietiekami komfortabli uztvertās realitātes nepastāvīgo dabu. Apjaustais šīs nesaprotamās un nenoformulētās dimensijas pārākums liek viņiem apjukt un sajust skumjas. Skumjas, kad kāds sajūt savas esības galīgumu un tajā pašā mirklī apjauš arī piederību bezgalīgajam, ir mierinošas. 

Izrāde “Vilka melanholija” Kristīnes Vītolas režijā tapusi, iedvesmojoties no latviešu folklorista, filologa un literāta Kārļa Strauberga 20. gs. 30.gados apkopotām vēsturiski dokumentētām liecībām par 16. un 17. gs. tagadējās Latvijas teritorijā notikušām vilkaču un raganu prāvām, par tā laika ārvalstu un vietējo garīdznieku savstarpējo polemiku, kā arī viņu neizpratni par šajā zemē dzīvojošo ļaužu pasaules uztveri un paražām. Izrādē tiek izmantotas gan oriģinālas Strauberga sniegtas ziņas un to fragmenti, gan izdomātas, aizgūtas, pārtaisītas vai pielāgotas ziņas un iespaidi. Šis miksētais vēsturē balstītā un izdomātā savienojums, ikdienišķā un absurdā sajaukums rada izrādes bezlaika un beztelpas atmosfēru un veido tās personisko mitoloģisko kompozīciju.

Visjaunākais Rīgas teātris ir atvērta, radoša skatuves mākslas apvienība, ko veido Kristīne Vītola un Normunds Griestiņš. Ar savu radošo darbību apvienība Visjaunākais Rīgas teātris tiecas saturiski un konceptuāli daudzpusīgi paplašināt teātra valodas iespējas un paņēmienus atbilstoši laikmeta garam un vietas atmosfērai, veidojot laikmetīgas, starpdisciplināras izrādes un sadarbojoties ar dažādu nozaru māksliniekiem, entuziastiem un profesionāļiem.